Kā apinis ap rozi vīšos,
Kaut varbūt ērkšķi mani dzels,
Un smarža viņas prātu reibinās,
Kam zūdot manas lapas birs.
Pacietīšu saules karstos starus,
Lai varētu reiz rozei tuvāk būt,
Kaut asie ērkšķi sūri dzels,
Un smarža prātu reibinās.
Saules staros lēni mirstot,
Zināšu, ka apinis var laimīgs būt,
Ja var tas dārza rozei cēlai,
Sirds mīlestību dāvināt.
/Egils Dambis/
