Ir cilvēki tādi kam niezēt niez mēle,
Par citiem runāt, apspriest un tenkot.
Par saviem, svešiem, kaimiņiem, radiem,
Ka tikai būtu ka uzklausa kāds.
Sajaukt un graut, ūdeni duļķot,
Citu dzīvēs kā varoņiem brist.
Baumu dubļos vārtoties pašiem,
Citus līdzi purvā sev vilkt.
Cilvēks nav cūka dubļos vien dzīvot,
Bet kas tos meklē, tas tajos krīt.
Pats esot mēslos met dubļus citiem,
Bet visbiežāk trāpa pats sev.
Mazvērtību kompleksu mākti tie dzīvo,
Garlaicību kliedēt tikai tā spēj.
Aizmukt uz brīdi no problēmām savām,
Ja mēli par kādu patrīt tie var.
Ir cilvēki tādi - ir cilvēki šādi,
Katrs pats izvēlas kāds vēlas būt.
Mīlestībā starot, gaismu nest sirdī,
Vai dubļus uz citiem turpināt grūst.
/Egils Dambis/
